Stēvija un diabēts

Ēšanas laikā mūsu ķermenis uzņemto ēdienu sadala vairākās vielās – olbaltumvielās, ogļhidrātos, taukos. Uzņemtās barības vielas tiek sašķeltas, lai tās būtu iespējams izmantot organisma dažādu funkciju uzturēšanai.

Ogļhidrātiem bagāti produkti, tādi kā maize, makaroni, rīsi, kartupeļi un graudaugi tiek sagremoti vispirms un monosaharīdu veidā caur zarnu trauktu iekļūst asinīs. Monosaharīdi, tādi kā glikoze, ir pirmie mūsu organismā, kurus sašķeļot ir iespējams salīdzinoši strauji paaugstināt enerģijas daudzumu.

Lai glikozi organismam tomēr būtu iespējamas izmantot, tai caur šūnu membrānām un asinsriti jānokļūst ķermeņa šūnās. Glikozes vielmaiņas procesos cilvēka organismā ļoti svarīgs ir hormons insulīns.

Insulīns ir aizkuņģa dziedzera hormons, kuru producē Langerhansa šūnas (sauktas arī beta šūnas, ß), kas stimulē mūsu ķermeņa šūnas un nodrošina cukura apriti organismā ar asinsrites sistēmas palīdzību.

Gadījumā, ja mūsu ķermenis nevar pareizi pārstrādāt glikozi, tā uzkrājas asinīs vai arī organisms glikozi izmanto nepilnīgi, un tas noved pie cukura diabēta veidošanās. Diabēts ir saslimšana, kas raksturojama, kā organisma nespēja kontrolēt cukura līmeni asinīs. Cukura uzkrājums asinīs noved pie šūnu atmiršanas, kas izraisa neatgriezeniskus acu, nieru, nervu sistēmas, sirds un asinsvadu sistēmas bojājumus.

Pastāv divu veidu cukura diabēts: 1.tipa jeb insulīnatkarīgais un 2.tipa jeb insulīnneatkarīgais. 1.tipa diabēts sastopams 10-15% gadījumos. Aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts). Tāpēc insulīns no slimības konstatēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu. Parasti ar šo slimību saslimst bērni un jauni cilvēki.

2.tipa diabēts satopams 85-90% gadījumos. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta (par maz un par lēnu) un insulīns nedarbojas pietiekoši efektīgi (rezistence). Parasti konstatē cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un regulāra ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un cukuru asinīs pazeminošiem medikamentiem. Dažkārt nepieciešamas arī insulīna injekcijas.

Raksturīgākie 1.tipa diabēta simptomi ir slāpes, bieža urinēšana, nogurums un nepamatots svara zaudējums. 2. tipa diabēta slimniekiem iepriekš minētie simptomi var neizpausties.

Risks saslimt ar 2.tipa diabētu ir cilvēkiem, kuriem ir vairāk par 40 gadiem, ir liekais svars vai ir konstatēts diabēts kādam no ģimenes locekļiem, ir augsts asinsspiediens un augsts tauku īpatsvars asinīs. Šajā gadījumā var mēģināt cīnīties ar diabētu, izmantojot naturālo jeb dabas terapiju.

Ieteikumi veselīgam dzīvesveidam

Lietojiet uzturā mazāk ogļhidrātu saturošos produktus, tādus kā, maize, kartupeļi, pārstrādātā labība ar augstu glikozes indeksu. Glikēmijas indekss parāda, kādā mērā katrs ogļhidrātus saturošais produkts kāpina cukura līmeni asinīs un stimulē insulīna produkciju. To izsaka procentos, salīdzinot ar kādu noteiktu standartu, visbiežāk: 10 g glikozes pieņemot par 100%.

Lietojiet uztura balasta vielu saturošus produktus, izvairīties no „Snack” „Fastfood” tipa ēdieniem, piekopiet aktīvu dzīvesveidu. Notievēšana var palīdzēt 2. tipa diabēta gadījumos. Fiziskā slodze palīdz atbrīvoties ne tikai no liekā svara, bet arī paaugstināt insulīna sensibilitāti. Ieteicams lietot uzturā hromu, kas palīdz ķermenim glikozes vielmaiņā.

Ieteicams uzturā lietot vitamīnus - B, C, E, D un minerālvielas - magniju un cinku. Cilvēkiem ar diabētu bieži trūkst galvenie uztura elementi. Nedrīkstētu aizmirst arī par dabīgiem līdzekļiem, piemēram, aknu un aizkuņģa dziedzera jeb pankreasa darbību, ko veicina kaktusu dzimtas augs nopaleja (nopal).

Kā vienu no dabīgajiem līdzekļiem, kas var aizvietot cukuru bez jebkādām blakusparādībām ir stēvija. Šā brīža tehnoloģijas ļauj piedāvāt dažādus stēvijas izstrādājumus: sausās lapas, pulveri, sīrupu, tabletes, kas ir piemērotas dzērienu saldināšanai un ēdiena pagatavošanai un konservēšanai.

Stēvijas vēsture

Paragvajas vietējie iedzīvotāji – Guarani indiāņi un viņu kaimiņi, jau gadsimtiem ilgi ir izmantojuši stēvijas augus zaļo un ārstniecības tēju saldināšanai. Pirmie Eiropas pārstāvji, kas iepazina stēvijas augu bija spāņi 16. gadsimtā.

Tikai 1887. gadā doktors Moises S. Bertoni savā zinātniskajā darbā par Paragvajas augiem ir pirmo reizi oficiāli aprakstījis stēviju. Jau 1908 stēvijas audzēšana ir ieguvusi plašu izplatību auga īpašību dēļ.

1931. gadā franču zinātnieki ir atklājuši stēvijā esošās vielas steviozīds un rebaudiozīds, kas pamatā arī nodrošina stēvijas saldumu.

Otrā Pasaules kara laikā sabiedroto aliansē bija aktualizēts jautājums par stēvijas izmantošanu cukura vietā, kas tolaik katastrofāli pietrūka. Tomēr, tā laika tehnoloģijas nav ļāvušas uzsākt lielu apjomu stēvijas saturošu preparātu ražošanu.

1955. gadā ir izdota pirmā zinātniskā publikācija par stēviju, kur arī ir izanalizēta auga struktūra un īpašības.

1970-1971. gadā Japānā mākslīgo saldinātāju izmantošanas aizliegumu dēļ, stēvija ir kļuvusi populāra un aizsākta stēvijas industriālā ražošana.

1980. gadā Brazīlija oficiāli ir atļāvusi pārtikā lietot stēviju;

1985. gadā Ķīna ir oficiāli atļāvusi lietot pārtikā stēviju;

1981. gadā stēvija jau sasniedz 41% no Japānā izmantotā saldinātāju daudzuma, kas gadā sastāda ap 50 tonnām stēvijas ekstrakta.

2008. gadā oficiāli atļauta stēvijas lapu pamatvielas rebaudiozīda A kā pārtikas piedevas pielietošana ASV.

2009. gadā Francijā rebaudiozīds A ir oficiāli ir atļauts lietošanai pārtikā.

 Šodien praktiski visā pasaulē lieto stēviju kā pārtikas saldinātāju.

Stēvijas audzēšana

Stēvija ir daudzgadīgs zaļš kultūraugs, kas pieder asteru dzimtai. Šajā dzimtā ietilpst tādi augi kā pienenes, saulespuķes, cigoriņi un daudzi citi. Kopumā ir sastopamas vairāk kā 240 šķirņu stēvijas, bet tikai viena šķirne mūsdienās tiek plaši kultivēta. Stēvijas bagātība ir saldās lapas, kas satur tādas vielas kā steviozīdu un rebaudiozīdu A (REB A). Šīs abas vielas ir aptuveni 300 reizes saldākas par cukuru, tās neizraisa kariesu un gandrīz nesatur kaloriju.

Augam ir raksturīgas garenas, lancetveida lapas (5 cm garas un 2 cm platas), kas aug pretējās pusēs. Savvaļā augs var sasniegt 40 – 80 cm augstumu, kultivējot augs var sasniegt augstumu līdz pat 1 metram.

Stēviju šobrīd audzē dažādos pasaules reģionos, ieskaitot Āziju, Indiju, Ziemeļ un Dienvidameriku, Eiropu. Savvaļā augs ir sastopams tikai Paragvajā , Brazīlijā.

Stēvijas audzēšanai un kultivēšanai ir nepieciešami atbilstoši apstākļi: saule, nokrišņi, agrotehniskās iemaņas un liels fosfātu daudzums augsnē. Augs nepārcieš salnas, tāpēc ir nepieciešama jo sevišķi liela audzētāja uzmanību reģionos, kur ir sastopamas salnas.

Stēvijas raža ir 2-5 cm augstumā no zemes esošais kātiņš ar lapām. Ražas novākšana ir iespējama 3-4 reizes gadā, viens hektārs stādu ļauj iegūt ap 100-200 kg stēvijas lapu. Komerciālajos nolūkos augs tiek kultivēts vidēji 6 gadus. Stēviju var pavairot veģetatīvi ar spraudeņiem un sēklām. Vienu metru garam augam sausais lapu svars var sastādīt no 15 līdz 35 g. Savukārt, pateicoties stēvijas auga īpašībām – karstuma, gaismas izturībai, pH stabilitātei un fermentācijas procesu trūkumam, audzētājiem ir iespējams ietaupīt uz uzglabāšanas un transportēšanas izdevumiem, nezaudējot auga zelta vērtās īpašības.

Pēc savākšanas kātiņi ar lapām tiek mazgāti un žāvēti saulē vai siltā gaisa plūsmā un vēlāk pārstrādāti iegūstot dažādu veidu stēvijas produktus.

Stēvijas izmantošana kosmētikā

Stēvija ir augs, kuru ne tikai izmanto pārtikas saldināšanā. Šis augs lieliski tiek izmantots gan profesionālu kosmetologu aprindās gan mājas apstākļos pagatavojot dažādus kosmētiskos līdzekļus.

Stēvija tik plaši tiek izmantota, jo satur dažādas dabīgas un veselīgas vielas:

dažādus organiskos savienojumus, proteīnus, šķiedrvielas, ogļhidrātus (glikozes atvasinājumus daļas), fosforu, dzelzi, kalciju, kāliju, nātriju, magniju, flavonoīdu rutīnu, cinku, C vitamīnu, A vitamīnu, hlorofilu. Pētījumos no stēvijas iegūtajās ēteriskajās eļļās ir atklāti vēl rinda dažādu bioloģiski aktīvu savienojumu, no kuriem visvairāk tika identificēts safranols (atrodams safrāna sastāvā).

Stēvijas produktus plaši pielieto dažādu kosmētikas līdzekļu izgatavošanā. Šie kosmētiskie līdzekļi tiek pielietoti dažādu ādas slimību ārstēšanā.

Kā jau esam minējuši citās mūsu mājas lapas sadaļās, stēvijai piemīt ļoti stipra konservanta īpašības. Ir pierādīts, ka stēvijai piemīt antibakteriālas, antifungālas un pat antivirāla aģenta īpašības. Šie iemesli ir arī tie, kuri ļauj stēviju izmantot dažādu mutes dobuma slimību profilaksei un ārstēšanai. Izmantojot stēviju saturošu zobu pastu, mēs varam vienlaikus lietot dabīgi saldinātu zobu pastu, kā arī nodrošināt, ka zobu pastas sastāvā esošā stēvija palīdzēs tikt galā ar mutes dobumā esošajām baktērijām.

Lai mazinātu un novērstu dažādas ādas problēmas – ārstēt pūtītes, izlīdzinātu grumbas un uzlabotu sejas ādas krāsu, pasaulē plaši izmanto stēviju ādas kopšanas līdzekļu ražošanā. Visvienkāršākā ir sausu, maltu stēvijas lapu maskas pagatavošana, ko var veikt ikviena sieviete mājas apstākļos.

Tā kā stēvija palīdz sadziedēt dažāda rakstura brūces un plaisas, to pielieto apdegumu, iegriezumu un skrāpējumu ārstēšanā un darbojas kā viegls anestezējošs lokālas iedarbības līdzeklis. Pēc brūču sadzīšanas ievērojami samazina rētaudu izveidošanos.

Ir pētījumi, kas pierāda stēvijas nozīmīgumu seborejas, dermatītu un dažādu ekzēmu ārstēšanā.

Savukārt stēvijas sastāvā esošo tonizējošo vielu kopums ļauj izmantot šo augu celulīta kompleksā ārstēšanā, kā arī lietojot matu masku un novārījumu veidā uzlabo matu un skalpa veselību.

Kā neaizstājama ir īpašība sadziedēt dažādu kukaiņu kodumus.

Masku pagatavošana

Šīm maskām ieteicams izmantot vissmalkākā maluma lapas, kas sajauktas ar siltu ūdeni līdz krējuma konsistencei un ar otu tiek uzklātas uz problemātiskās vietas. Maskas iedarbība 30-60 min., atkarībā no nepieciešamības un pacietības ilguma.

Stēvijas lapu pulveri var izmantot arī ierasto kosmētisko masku papildināšanai.

Kā liecina dažādi informācijas avoti, kosmetoloģijā var izmantot jebkura veida stēvijas produktu, taču visvairāk dabīgo vielu ir tieši maltajās lapās un tumšajā stēvijas koncentrātā.